Dažādi

28.07.17. seminārs: "Individuācija, alķīmija un reliģiskā funkcija." 
    Semināru vadīja Junga analītiķis, filozofijas doktors, rakstnieks Mjurijs Šteins. Uz jautājumu: "Vai Jūs ticat Dievam?", atbildēja ar Junga vārdiem: "Es neticu, es zinu." Un nokomentēja, ka psihologam būtu jājautā: "Vai Jums ir bijusi transcendentāla pieredze?" Varēju klausīties un baudīt valodu, kā lektors stāstīja par garīgām lietām, nepasakot neko lieku. Reliģija viņa prāt ir simboli, mīti, emocijas, rituāli, kas ir svarīgi un iedarbojās, kā ārējs resurss. "Mums ir jāatrod katram savs mīts," jo arhitips ir simbols, bet kas aiz tā? Cilvēka apziņa ir atvērta, emocijas lipīgas, mēs esam saistīti, ko viens domā vai izjūt var arī otrs. Jungs visu savu dzīvi mēģināja atrast līdzsvaru starp iekšējo pasauli un apkārtējo realitāti.
 Psihoterapijas process tika salīdzināts ar alķīmijas procesu un alķīmiskais Opuss kā individuācijas process, bet pētot simbolus alķīmiķa prātā notiek arī transformācija.
Alķīmiķim, lai piedalītos laboratorijā ir jābūt: patiesam, nopietnam, godīgam un Opuss nenotiek ātri, tas prasa laiku. Šīs paralēles var novilkt ar psihoterapiju un attiecībām kabinetā starp klientu un psihoterapeitu.


Pirmo reizi dodos uz meditāciju.
                                        

 Tā bija kristīgā meditācija Vācijas pilsētiņā Birkenwerdenē. Četras dienas tika pavadītas klusēšanā. 

Meditāciju vadīja Karmelītu mūks Reinhards Kerners.
Patiesa mīlestība un miers nāk no viņa. 
Noguris cilvēks domā par izejamo dienu - atpūtu. Tā mums arī tiek dota, lai pārtrauktu strādāt, lai svinētu sirdī un dvēselē ar iekšējo prieku domātu, kas mums dzīvē ir vissvarīgākais. Dievs neprasa upuri tikai mīli. Tā ir liela drošība būt cilvēkam ar nepilnībām un vainu.
                             
Atziņa: "Ja sajūti, ka tevi mīl un tu esi spējīgs mīlēt, tad tavā dzīvē viss ir ok."
Sv. Augustīns: " Mīli un dari, ko gribi!"
Tikai tad mēs neizdarīsim sliktu saviem tuvākajiem vai arī saviem klientiem.



2016. gada 25. novembrī notika Latvijas Psihoterapeitu biedrības, Latvijas Psihiatru asociācijas, Latvijas Ārstu psihoterapeitu asociācijas konference   "Trauksme - dažādi skatījumi, vienota problēma".

Šis  bija grandiozs notikums, jo pēc ilgiem laikiem sanāca visas trīs organizācijas kopā un runāja par kopīgām problēmām.
Konferencē piedalījās Lietuvas psihodinamiskā virziena psihoterapeits 
Jevgēnijs Laurinaitis.
 Laurinaitis savā prezentācijā par trauksmi: "Zemapziņā ir lietas, ko nevar saprast, 
intuīcija izmanto šo informāciju, bet cilvēks nezina no kurienes viņam ir simptomātika. Simptoms kalpo klientam, nevajag no tās uzreiz tikt vaļā, jo tas ir labākai risinājums priekš viņa. ".
Tas saskan ar eksistenciālo skatījumu, ko prezentēja I.Bite: "Iemācoties vienkārši vadīt trauksmi, mēs neiegūsim izpratni par spēku, kuru tā mums dod.  Fokuss: ieklausīties, ko neirotiskā trauksme grib mums pateikt. Trauksme ir vitāls informācijas avots, kas palīdz atrast ceļu autentiskai dzīvei. (Kitkland-Handley, 2002)  Eksistenciālā trauksme: "Ir piedzīvojums, kuram ikvienam jāiziet cauri. Tā ir mūsu brīvības atzīšana." (Kierkegards).   Konferences vienmēr ir svarīgas arī ar to, ka var satikties ar kolēģiem.


2016. gada 21. oktobrī notika Latvijas Supervīzoru apvienības 10. gadu jubilejas konference
 "Savstarpējā atzīšana"

 Supervīzors ir jauna profesija gan Latvijā, gan pasaulē. Mūsdienās supervīzija tiek pielietota dažādās jomās, regulāri to saņem gan palīdzošās profesijās strādājošie pārstāvji, kā psihologi, psihoterapeiti, sociālie darbinieki, medicīnas darbinieki, gan uzņēmēji u.c.
Vēsturski Latvija pārņēma Eiropas modeli, kur supervizors
 ir neatkarīgs speciālists, kurš darbojas autonomi, kā
 patstāvīgs organizācijas vai pieaicināts supervizors, pamatojoties uz konkrētām vajadzībām attiecībā uz supervīziju. Prieks bija satikt un klausītie ģimenes sistēmisko psihoterapeitu, mediatoru Aloīzu Leiendekeru.

Slavenu cilvēku dzīves motto:

Nekad nepadodies! (Vinstons Čerčils).
Dzīvot – tātad cīnīties! (Seneka).
Uzcītība, nevis iedvesma! (Tomass Edisons).
Cītīgāk strādāju – veiksmīgāks kļūstu! (Henrijs Fords).
Mani var pamet viss, izņemot drosmi. (Johans Fikte, vācu filozofs).
Mūsu uzdrošināšanās – tā ir maksa par mieru. (Amēlija Erharde, pirmā sieviete lidotāja).
Lai neiespējamais kļūtu iespējams, tam vienkārši jānotic. (Hovards Heds, ASV miljonārs).
Paradīzē nonāk tas, kurš pēc katra kritiena pieceļas un iet tālāk. 
(Jānis Zeltamute, Svētais tēvs, teologs).
Tas, ko jāizdara rīt, es daru šodien. Tas, ko jāapēd šodien, es ēdu rīt.
 (Ronalds Reigasn ASV eks-prezidents).
Veiksme sastāda vienu procentu no jūsu darba, pārējie 99 – ir neveiksmes.
 (Soičiro Honda, japāņu miljonārs automobīļu ražošanā).
Nekad nezaudē drosmi un nepadodies, ja tu nepametīsi uzsākto, tu nekad

nebūsi zaudētājs. (Teds Terners, SNN īpašnieks).
Ja jūs domājat, ka varat, tātad varat;ja domājat, ka nevarat, tātad nekad

nevarēsiet. (Meri Kei, ASV miljonāre).
Nav svarīgi, ko jums saka, pieņemiet to ar smaidu un dariet savu darbu.  (Māte Terēze).
Dzīvo tā it kā tu rīt nomirtu. Mācies tā, it kā tu dzīvotu  mūžīgi.
 (Mahmats Gandi, indiešu garīgais līderis).
Dari to, kas pienākas un lai notiek, kas notikdams! (Ļevs Tolstojs).
Neklausi nevienu, izņemot sevi. (Marsels Bičs, franču miljonārs).
Labāk norīvēt, nevis sarūsēt. (Deni Didro, franču filozofs).
Kamēr elpo – ceri! (Alfons de Lamarti, fraņču dzejnieks).
Taisīt un pārtaisīt! (Viktors Igo, fraņču rakstnieks).
Vajag – tātad varu! (Aleksandrs Suvorovs, karavadonis).
Par spīti visam! (Sāra Bernāra, franču aktrise).
(Aleksandrs Kazakevičs:"Iedvesmojoša grāmata vai kas cilvēkam vajadzīgs pilnīgai laimei?") 







2015. gada vasarā piedalījos Onkoloģisko pacientu atbalsta biedrības „Dzīvības koks” 
organizētajā  nometnē, un vadīju terapeitiskas grupas. Nometnes programma bija ļoti
intensīva, piepildīta ar dažādiem pasākumiem. Viss kopā radīja iespaidu, ka ir nodzīvots
ilgs laiks un padarīti lieli darbi. Jauko sajūtu pastiprināja skaistā vieta “Orinoko” Daugavas
krastā, netālu no Kokneses.
Vēzis ir vienīgā slimība kurai ir dots laiks un svarīgi
kā cilvēks to izmanto. Nometne ir vieta kur var
 satikties cilvēki, kam ir līdzīga saslimšana, saņemt
 profesionālu informāciju, atbalstu. Grupas ko
vadīju pārsteidza ar atklātību. Grupu dalībnieces
mācījās runāt par sevi, izteikt jūtas un apzināt
 tās, saprast ka negatīvām jūtām arī ir vieta mūsu
dzīvē. Sievietes mācījās parūpēties par sevi un
lūgt palīdzību no citiem, jo vairumam grūti būt vājām, nevarīgām. Man šī bija iespēja
sastapt jaukas sievietes ar stipru garu.



2014. gada aprīlī Birštonās apmeklēju: "Filozofiskās konsultēšanas" semināru, ko vadīja profesors Gerds Ahenbahs no Vācijas. Sajutu ļoti radniecisku metodi eksistenciālai psihoterapijai. Daži domu graudi ar ko vēlos padalīties. Gerds par filozofisko konsultēšanu saka: "Jābūt jūtīgam uz to, ko palaižam garām. Pēc Junga psihologi visu laiku grib skatīties, kas ir ēnā, nevis, kas ir priekšā. Dvēsele ieiet miesā un vēršās pret gaismu, nevis slēpjās. Dvēseles īstenība ne dziļumā, bet augstumos uz ko tiecās." Katru klientu viņš uzņem kā viesi un stāsta ka no tā ar ko klienti atnāk nav jāatbrīvo, bet pie tā ir jāpieliek. Katram cilvēkam ir sava filozofija, tā viņam bieži traucē un konsultantam tā ir jāuzlabo, bet pamatā cilvēks ir jāmīl, jo pienāks brīdis, kad klients būs jākritizē un ja nebūs mīlestības, tas var būt graujoši. Pāru konsultācijās uzmanība tiek pievērsta ne tikai pāra attiecībām vienam pret otru, bet arī abu attiecībām pret laulību, kā katrs redz laulību kā procesu. Mūsdienu patērētāju sabierībā viss tiek salīdzināts, visam ir sava vērtība un visam sava maksa, tikai cilvēkam ir un paliek pašcieņa, tā domā filozofs. Profesora Ahenbaha motto: "Dod laiku sev!"


2014.gada maijā apmeklēju semināru "Ceļš pie sevis", ko vadīja Arnhilda Lauvenge, psiholoģijas zinātņu kandidāte, praktizējoša klīniskā psiholoģe no Norvēģijas. Šī lektore ir unikāla ar to, ka no septiņpadsmit gadiem viņai tika uzstādīta diagnoze- šizofrēnija un desmit gadus viņa ārstējās, šobrīd slimība ir uzveikta. Arhilda stāsta par slimību gan kā profesionāla psiholoģe, gan kā bijusī paciente: "Kad tavi vārdi zaudē jēgu un kļūst par simptomiem, tu sāc justies vientuļš un viss apkārtējais kļūst drūms. Es labi saprotu drausmīgo bezspēcības sajūtu un šausmas, kas pārņēma mani, kad es spratu, ka nav vairs garantētas sfēras, kurā uzzinot par manu diagnozi, manus vārdus neiztulkotu citādāk vai nepārvērstu manu domu. Un tas notika atkal un atkal."
 Psiholoģe uzskata, ka slimību, kurai ir ģenētiska izcelsme nevar izārstēt, bet ja pamatā ir psiholoģisks, traumatisks pārdzīvojums tad nevajdzētu zaudēt cerību uz atlabšanu. Viņas motto: "Mēs radām pasauli, mēs piedodam tai nozīmi, nevis vieni, bet saskarsmē ar citiem."


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru